Latvijas galvaspilsēta – Rīga atrodas Daugavas upes krastā. To 1201.gadā bija nodibinājuši Livonijas ordeņa bruņinieki. Rīgas pilsēta ir viena no lielākajām rūpniecības un kultūrvēsturiskajiem centriem ar tiešām bagātu vēsturi un kultūru, tas ir īsts arhitektūras piemineklis zem klajām debesīm. To var nosaukt par tautas muzikālās daiļrades centru un dažādu simtu festivālu un gadatirgu laukumu. Rīga apzināti tiek iekļauta skaistāko Eiropas pilsētu sarakstā, kuras pilsētas vecākā daļa ir saglabāta absolūti neizmainītā veida un ir iekļauta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā. Viduslaikos tā atradās sauszemes un ūdens ceļu viduspunktā un attīstījās kā tirdzniecības un amatniecības centrs.

Rīgas pils Latvija

Rīgas pils

Rīgas pils LatvijaRīgas pils viena no populārākām ievērojamām vietām Rīgā, ko ar lielāko prieku apmeklē daudzi ārzemju tūristi.

Rīgas pils celtniecība uzsākta jau 1330.gadā, to uzsāka Livonijas ordeņa maģistrs Eberhards fon Mongeims. Tā ir bijusi 3-stāvu ēka ar kvadrātveidīgo pagalmu. Ēkas apakšējā stāvā atradās saimnieciskās telpas, otrajā stāvā – ordeņa brāļu celles, maģistra rezidence, sapulču telpas, ēdamzāle un kapella.

1481.gadā notika bruņota pilsētnieku un ordeņa sadursmes. Rīdznieki aplenca Rīgas pili un aizstāvji bija spiesti padoties. Trīs dienas pēc kārtas pilsētnieki mēģināja sagraut pils sienas un torni. 1491.gadā ordenis aplenca Rīgu un pilsēta kapitulēja. Pilsētniekiem bija jāatgriež viss nozagtais ordeņa īpašums un uzbūvēt jauno pili.

Ordeņa maģistrs – Valters fon Plattenbergs pats uzzīmēja pils kopējo plānu 4-stūra veidīgo ēku ar torņiem stūra galos. Jaunas Rīgas pils celtniecība tika pabeigta 1515.gadā, Livonijas ordeņa tajā laikā Pirmsākumos Rīgas pils bijusi regulāra plānojuma, ar trīs nelieliem tornīšiem stūros, 15.gadsimta pārbūvē tā tika papildināta ar apaļajiem lielgabalu torņiem – Svina torni un Svētā Gara torni, kurā mūsdienās plīvo Latvijas karogs un Valsts prezidenta standarts.

Pirmais stāvs bijis paredzēts saimniecības vajadzībām un apsardzei, otrajā stāvā atradās galvenās dzīvojamās telpas, savukārt trešais stāvs bijis ieroču stāvs ar nelielām šaujamlūkām. Savukārt zem pils bijušas pazemes ejas.

Pec Livonijas Ordeņa kritiena, Rīgas pils kļuva par Polijas administrācijas rezidenci un turpinaja saglabāt cietokšņa funkcijas. Pils garnizonu sastādīja ap 300 jātniekiem braucēji, lielgabali. Kad Rīga atradās zviedru valdības sastāvā, Rīgas pilī atradās zviedrijas administrācija. 1649.gadā forburga vietā uzbūvēja divstāvu akmens korpusu ar stūra erkeri. Pastāv leģenda, ka šo erkeri lika uzbūvēt karaliene Kristina.

Tādējādi, kopš pamatakmeņu ielikšanas līdz 1562.gadam pili pārvaldīja Livonijas ordenis, tā bija mestru rezidence. Vēlākos gadsimtos, pēc Livonijas feodālo valstiņu izzušanas, Rīgas pilī dzīvojuši poļu, zviedru un krievu patvaldoņi. 1922.gadā pils tika pārveidota par Latvijas Valsts prezidenta rezidenci, savukārt padomju varas gados tajā bija iekārtota Pionieru pils.

Rīgas pils uzskatāma par raksturīgu vēlīnā klasicisma arhitektūras paraugu. Jau no pašiem sākumiem tā bijusi ļoti vienkārša, tas skaidrojams gan ar tās militāro raksturu, gan ar nepārtrauktajiem postījumiem. Pašas pēdējās pārbūves Rīgas pilī notikušas 20.gadsimta sākumā arhitekta Eižena Laubes vadībā – tika modernizēts vestibils, izveidota plaša Svētku zāle, kā arī izbūvēts Triju Zvaigžņu tornis. Valsts prezidenta telpas Rīgas pilī izvietotas kādreizējās priekšpils vietā, kas celta ap 16.gadsimta beigām.

Rīgas rātsnama

Rīgas rātsnama

Rīgas rātsnamaRīgas rātsnama ir viena no Rīgas ievērojamām vietām. Uzmanīgi aplūkojot Rīgas rāti, rodas iespaids, ka Rātsnams ir atradies šajā vietā visu laiku, bet tomēr tas tā nav.

Jaunā Rīgas rātsnama celtniecība tika uzsākta 18. gadsimta otrajā pusē un pabeigta 1765. gadā. Līdzekļus rātsnama būvniecībai piešķīra no pilsētas budžeta. Šo ēku projektēja Krievijas armijas inženierpulkvedis Johans (Ivans) Etingers (1714-1767). Gadu pirms Septiņu gadu kara (1756.g. aprīlī) sākuma viņš tika norīkots komandēt Vidzemē dibinātos inženieru korpusus. Arhitekta izvēle nebūt nepārsteidz. Kaut gan tajā laikposmā Rīga bija pārsvarā luterāņu, vācu-latviešu pilsēta, lielākā daļa lielu būvniecības objektu šeit tika īstenota, piedaloties Krievijas arhitektiem un inženieriem. Par apliecinājumu tam kalpo gan Citadeles rekonstrukcija, gan Rīgas pils pārbūve, gan Jēkaba akmens kazarmu celtniecība, gan Pētera un Pāvila katedrāles būvniecība. Johans Etingers tolaik vadīja kara hospitāļa celtniecību.

Parasti Krievijas Impērijas līdzdalība notika, piešķirot finanšu līdzekļus, bet nereti vērojami gadījumi, kad būvniecībā piedalījās arī Krievijas arhitekti. Tā, virkni 18. gadsimta otrās puses ēku projektēja speciālisti no Rīgas kara inženieru komandas. Gadījās, ka kara inženieris būvēja gan valsts vajadzībām paredzētos namus, gan arī namus, kas nebija paredzēti valsts vajadzībām.

Prasības pēc jaunas ēkas izsauca tas apstāklis, ka nelielā ēka, kas tika uzbūvēta vēl 14. gadsimtā, vairs neatbilda pilsētas pieaugušajām vajadzībām. Tādēļ to nojauca un šajā vietā uzcēla jaunu rātsnamu. Divstāvīgās celtnes garums sastādīja 60 metrus, platums – 17 metrus. Ēkas arhitektūra atbilda agrīnā klasicisma stilam. Skaistā ēka ar kolonnām un balkonu virs parāda ieejas bija līdzīga pilij. Uzmanību pievērsa ēkas līniju noteiktība, barokas stila tornis, kurā tika iebūvēts pulkstenis un uzstādīti zvani. Trīsstūra frontonu virs ieejas greznoja Krievijas Impērijas divgalvainie ērgļi un pilsētas ģerbonis. Virs tiem atradās Temīda – tieslietu dieviete. 18. gadsimta beigās ceļotājs no Maskavas Boriss Pesteļs, kas uzrakstīja grāmatu par Rīgu, atzīmēja, ka šī ēka ir „viena no galvenām pilsētas rotām”. XIX gadsimta vidū Rīgas arhitekts Johans Felsko uzbūvēja rātsnamam trešo stāvu. Rātsnama pagrabos atradās cietums parādniekiem, abās pusēs no parāda ieejas tika uzstādīti kaunakmeņi – uz tiem, izciešot sodu, bija paredzēts stāvēt sīkiem noziedzniekiem.

18. gadsimtā Rīgas iedzīvotāji tika dalīti divās kategorijās: birģeros jeb namniekos (pilsētas pilsoņos) un «ne birģeros» (jeb nepilsoņos, pie kuriem piederēja visi pārējie). Pilsētas pilsoņi pārsvarā bija vācieši, bet latviešiem un krieviem bija ierobežotas tiesības. Pilsētas rāte pārstāvēja pirmo intereses un stingri uzraudzīja to, lai netiktu aizskartas viņu daudzās privilēģijas un atvieglojumi. Tajiem laikiem raksturīgā pazīme: rāte nebija varas institūcija, kurā rātmaņi tika ievēlēti.

1870. gadā rīdzinieku sadalījums birģeros (namniekos) un nebirģeros tika atcelts, vara pārgāja Rīgas Domes rokās, kuru ievēlēja bagātie pilsētnieki (pastāvēja augsts īpašuma cenzs). Rīgas Dome sāka noteikt vietējo nodokļu apmērus, nozīmēja ierēdņus, rūpējās par skolām un slimnīcām, pilsētas saimniecību, ceļu būvi un remontu, sniedza sociālo palīdzību nebadzīgajiem ļaudīm. XIX gadsimtā rātsnamā kādu laiku, līdzās pilsētas rātei, atradās arī Rīgas birža, bet vēlāk tās vajadzībām uzcēla atsevišķu ēku. 1899. gadā Rīgas rātei tika atņemtas tiesas funkcijas, pēc tam šajā namā parādījās jauni īpašnieki: šeit atvēra pilsētas bibliotēku, bāriņtiesu un banku.

N.Merkuļjevs 1902. gadā kļuva par „Rīgas Krievu teātra pārvaldes” priekšsēdētāju, šīs pārvaldes pārziņā Rīgas Dome atdeva pilsētas teātri, kas tika uzbūvēts krievu trupai.

1941. gada jūlijā rātsnams tika sagrauts vācu nacistu karaspēka uzbrukuma laikā. Pēc Otrā Pasaules kara padomju laikos rātsnama drupu vietā (kuras demontēja 1954. gadā) tika uzcelts Rīgas Politehniskā institūta laboratoriju korpuss, bet Rīgas pilsētas tautas deputātu padomi un tās izpildkomiteju izvietoja (Gorkija iela, 3, tagad K.Valdemāra iela,3) bijušās LR ārlietu ministijas ēkā. 21.gs. sākumā LR Ārlietu ministrija atgriezās minētā ēkā.

Pēc 1991. gada Rīgas Politehniskā institūta laboratoriju korpusu nojauca, bet tā vietā uzcēla nedaudz modernizētu rātsnama, kas tika uzbūvēts XVIII gadsimta vidū, kopiju. Patlaban rātsnama ēkā atrodas Rīgas Dome, tās mērs un daļa pilsētas dienestu.

Doma katedrāle Rīgā

Rigas Doma baznica

Doma katedrāle Rīgā. Rigas Doma baznicaRīgas Doms tiek uzskatīts par Rīgas galveno simbolu un vienu no svarīgākām ievērojamām galvaspilsētas vietām. Doma baznīca viena no lielākajām viduslaiku baznīcām Baltijas valstīs. Pirmkārt, Doma baznīca ir cieši saistīta ar reliģiju un ticību. Doma baznīca, ne tikai celtne – tas ir arhitektūras projekts, kas ir ienests Pasaules Mantojuma sarakstā un vairāk nekā 100 gadus uzslavē sava arhitekta – E.Valkera vārdu. Savu nosaukumu baznīca ir ieguvusi no latīņu izteiciena – “Domus Dei” (Dieva mājas).

Šobrīd Rigas Doma baznica ir Evaņģēliski-Luteriskās Baznīcas galvenā ēka. Kopā ar Sv.Pētera un Sv. Jēkaba baznīcām, Doma baznīca ir viena no augstākajām celtnēm Vecrīgā.

Doma baznīcu uzcēla bīskaps Alberts, kas ir nodibinājis “Zobenbrāļu ordeni”. Ordenis iekaroja līvu tautas un palika Livonijā. 1210. gadā nodega zvejnieku ciemats, kas atradās pie bīskapa sētas, un bīskaps izmantoja šo iespēju, iekarojot arī šo zemes gabalu.

1211. gadā tika likts pamats jaunās baznīcas celšanai un tika iesvētīts zemes gabals, kas bija atvēlēts jaunas baznīcas celšanai. Baznīcas celšanai bija nepieciešami daudz līdzekļu, kas tika savākti nodevu veidā, no Baltijā iekarotajām zemēm. Bīskaps gribēja pārspēt sv.Pētera baznīcu, kuri tajā laikā sāka celt Rīgas amatnieki un tirgotāji. Alberts uzaicināja arhitektus no Vācijas un lika viņiem uzcelt jaunu baznīcu gotiskajā stilā.

Masīvas arkas, ko atbalsta kolonnas, vitrāžas, skulptūru pārpilnība, krustveida plānojums – visi šie gotikas elementi bija pilnīgi sveši vietējai arhitektūrai, tāpēc lieliska katedrāles ēka izcēlās uz pārējo fona kā katoļu baznīcas simbols.

Blakus Doma baznīcai tika nodibinats Doma kapitūla klosteris. 16.gs.beigās tika uzstādītas ērģeles.

Savu galīgo izskatu baznīca ieguva tikai 18.gs., pēc dažām veiktām pārbūvēm. Piemēram, torņa forma katru reizi mainījā savu izskatu, atkarībā no katra gadsimta gaumēm, jo vizmaz četras reizes zibens iespēra tajā. Ērģeļzāle ir vispopulārāka tūristu vidū. Ērģelēm piemīt

neticama akustiskās jauda, tās tika rekonstruētas trīs reizes. Slavenie komponisti rakstīja izcilus darbus un baznīcā norisinājās lielie koncerti. Tajā laikā visā pasaulē nebija ērģeles, kuras varētu līdzināties šīm, un kuras varētu būt tikpat lielas, ka šis.

Gadu gaitā ievērojami palielinājās ap baznīcu izveidotais kultūras slānis, jo visus šos gadus baznīca palika neiznīcināta. Taču apkārt celtnei gadsimtu garumā gan parādījās, gan pazuda sīkākās celtnes.

Lai nokļūtu baznīcā tagad, jāiet pa kāpnēm lejā, kaut vai agrāk bija jāiet pa kāpnēm augšā…laiks tomēr nestāv uz vietas.

Rigas Doma baznica tika rekonstruēta un tajā bija atjaunots interjers, kas tas ir bijis pirms 400 gadiem, un tāpat kā tolaik, līdzīgi skan arī ērģeles. Mūsdienās klostera korpusos atrodas Rīgas vēstures un kuģniecības muzejs.

Baznīcas Dievmātes baznīca

Sāpju Dievmātes baznīca

Baznīcas Dievmātes baznīcaSāpju Dievmātes baznīca ir pirmā jaunuzceltā mūra katoļu baznīca Rīgā pēc reformācijas ienākšanas Livonijā. Baznīcas vietā atradās neliela kapella, kas tika iesvētīta 1865.gadā.

Par šīs baznīcas tapšanu jāpateicas imperatoram Jozefam II. Klasicisma stilā celtā ēka tika veltīta Sāpju Dievmātei, kas simbolizēja apspiesto katoļticību Māras zemē. Rīgas Sāpju Dievmātes baznīcas priekštece bija prāvesta Izidora Šmita vadībā uzbūvēta katoļu kapela, kas ar savu niecīgumu un nabadzību 1780. gadā atstāja tik dziļu iespaidu uz Rīgā viesojušos imperatoru Jozefu II, ka viņš sarunā ar Katrīnu II apsolījis visādi atbalstīt katoļu nodomu šeit uzbūvēt jaunu mūra baznīcu, ziedojot naudas līdzekļus tās būvēšanai.

Pēc četriem gadiem sākās tās celtniecība. Pirmais pamatakments tika likts 1784. gadā, bet jau 1785. gadā baznīca bija gatava un notika pirmais dievkalpojums, kura laikā bīskaps Janis Benislavskis to iesvētīja. Baznīcas celtniecībai naudu ziedoja Pāvils I, kurš velāk kļuva par Krievijas imperatoru, kā arī pārējie poļu magnāti un vietējie katoļi bija saziedojuši līdzekļus.

Tāpat kā visas celtnes pie Pils laukuma, kā to noteica Krievijas carienes rīkojums, tā tika uzbūvēta klasicisma stilā. Baznīcā bija trīs ieejas, galvenā atradās baznīcas sānos.

1854. gada maijā uz Rīgu bija atbraucis krievijas imperators Nikolajs I, kurš apskatot baznīcu izteicās, ka ēka ir nav pārāk ietilpīga un pārāk šaura. Imperatora ieteikumi paātrināja remontdarbus un 1858. gadā sākās rekonstrukcija, kas ilga divus gadus. Pārbūves vadītājs bija Johaness Daniels Felsko.

Baznīca tika veltīta Sāpju Dievmātes godam, kas simbolizēja apspiesto katoļticību Māras zemē. Ar nosaukumu sasaucās arī baznīcas tornis, kas salīdzinājumā ar citiem šajā laikā klasicisma stilā celto dievnamu torņiem Rīgā bija visai zems, iemiesojot pieticību un pazemību. No 1858. līdz 1860. gadam tika veikti baznīcas pārbūves darbi pēc arhitekta Johana Felsko plāna.

Tās prezbitēriju pārcēla pretējā – dienvidrietumu pusē, piebūvēja sakristeju, bet baznīcas fasādi pārveidoja pseidoromāņu stilā. Par klasicisma laiku šīs baznīcas vēsturē mūsu dienās atgādina tās krāsojums baltā un zilganzaļā tonī.

Galvenā ieeja atrodas no pils Laukuma puses, baznīcas augstums sastāda 35 m, garums 48 m, platums – 17 m. Dievmātes sāpju baznīcu var attiecināt pie zāles tipa baznīcām. Trīs stāvu baznīcas galotni, kas izpilda dominantes funkciju, rotā piramīdālā smaile.

Tas, kas attiecas uz iekšējo interjeru, jāatzīmē, kas pēc daudzām veiktajām pārbūvēm, kas ir ienesusi kaut ko jaunu, tajā notika dažādu arhitektūras stilu sajaukšana. Šeit var pamanīt klasicisma elementus, piirma pārbūve ienesa romantikas un gotikas stila elementus, visvēlāk parādās neorenesanses elementi. Baznīca lieliski pārdzīvoja karu periodus un Padomju savienību un visu šo laiku bija vaļā.

Sv. Pētera baznīca

Sv. Pētera baznīca

Sv. Pētera baznīcaSv. Pētera baznīcu var nosaukt par unikālu simbolu un par vienu no galvenajām Rīgas pilsētas ievērojamām vietām. Dokumentos baznīca pirmo reizi pieminēta 1209.gadā. Baznīca ir slavena ar savu neparasto torni, kuras augstums sasniedz 64,5 metrus, pie kopējā orņa augstums 123.5 m. Tā ir viena no skaistākajām viduslaiku celtnēm ne tikai Rīgā, bet Baltijā.

Svētā Petera baznīca tika celta kā tautas baznīca. Līdzekļus baznīcas celšanai ziedoja tirgotāji, amatnieki un parastie zemnieki.

Baznīca rakstos sākotnēji pieminēta kā tirgotāju baznīca, kas kalpojusi kā tikšanās vieta tirgotājiem. Līdz 1523.gadam tā kalpojusi kā katoļu baznīca, tomēr Reformācijas laikā kļuva par luterāņu baznīcu.

Savu tagadējo izskatu baznīca ir ieguvusi vairāku gadsimtu garumā.

Baznīca celta gotiskajā stilā. Iesākumos telpa bija pavisam neliela, jo plānoja vienkāršas baznīcas celšanu. 15.gs sākumā uzbūvēja jauno baznīcas altāra daļu un zvanu daļu gotiskajā stilā. 15.gs. beigās pabeidza celt 130 m augsto gotisko torni. 1666. gadā tas sagāzās. 1690. gadā uzcēla jaunu torni baroka arhitektūras formās. Savā laikā šī torņa koka konstrukcija bija visaugstākā pasaulē. Vēlāk, 17.gs. tika uzbūvēti dekorēti baroka portāli.

Pēterbaznīcai 2. pasaules kara laikā – nodega tornis, jumts, aizgāja bojā visa baznīcas iekārta.

1967. gadā baznīcas torni atjaunoja metāla konstrukcijā. Šobrīd torņa galeriju iespējams izmantot kā skatu platformu, kas ļauj aplūkot Rīgu no 72 metru augstuma.

13.gs. Pēterbaznīcas tornis bija kā atsevišķi stāvošā ēka. Kā baznīcas sastāvdaļa tā tika uzbūvēta 15.gs. beigās, kad tika uzbūvēts 8-stūra koka tornis, kas nostāvēja ap 200 gadiem, taču 17.gs vidū tornis apgāzās. Tika nopostīta blakus esošā māja un gājuši bojā astoņi cilvēki. Torni atjaunoja jau pēc gada, bet pēc 10 gadiem tas nodega. 1960.gadā torni atkal uzbūvēja. Interesanti, ka šis tornis ilgu laiku ir bijis par visaugstāko koka torni visā Eiropā, tā augstums bija 64,5 m, pie kopējā augstuma 123,5 metriem.

1721. gadā tornī atkal iespēra zibens, izcēlās liels ugunsgrēks, liesmām apņemot visu ēku, un tornis atkal sabruka. Pēteris I, kurš toreiz atradās Rīgā, pats esot piedalījies ugunsgrēka dzēšanā. Torni 1743.-1746. gados uzcēla no jauna, un tā augstums bija 120,7 m. Pētera baznīcas tornis līdz pat Otrajam pasaules karam bija augstākā koka celtne Eiropā.

Pētera baznīcas tornī 1352. gadā tika uzstādīts pirmais publisks pulkstenis Rīgā. Baznīcas tornī stāvēja sargs, kas brīdināja par draudošajām briesmām pilsētai vai ugunsgrēku.

Ilgu laiku ēka atradās sagrautā stāvoklī, tikai 1966.gadā tā tika atjaunota. Jaunā torņa formas un izmēri vispilnīgāk atspoguļoja oriģinālu, taču tas šoreiz ir bijis no metāla. Tornī parādījušies divi skatu laukumi 57 un 71 m augstumā. Apmeklētāju ērtībām tika iebūvēts lifts un dzelzbetona kāpnes.

Šajās dienās tūristu vidū ir ļoti aktuālas Sv.Pētera baznīcas skatu laukumi, bet tornis ir atspoguļots daudzās fotogrāfijās un suvenīros.

Sv. Jēkaba katedrāle

Rīgas Sv. Jēkaba baznīca

Sv. Jēkaba katedrāle. Rīgas Sv. Jēkaba baznīcaRīgas Svētā Jēkaba katedrāle ir mazākā no visām četrām Vecrīgas baznīcām, tomēr tās slaidais tornis labāk par citiem saglabājis Rīgas viduslaiku baznīcu torņiem raksturīgo piramidālo formu. Baznīcu var nosaukt par ķieģeļu gotikas pieminekli. No saviem pirmsākumiem līdz reformācijai tā piederējusi katoļiem, un šis dievnams izveidojās kā latviešu garīgās dzīves centrs. Savukārt no 1523. līdz 1582.gadam baznīca bija pirmais latviešu luterāņu draudzes dievnams Rīgā.

Pirmais minējums par baznīcu bija 1225.gadā un šo datumu uzskata par baznīcas celtniecības laiku.

1522.gadā Svētā Jēkaba un Svētā Pētera baznīcās nolasītie sprediķi Rīgā ievadīja reformāciju, un drīz pēc tam tā kļuva par luterāņu draudzes mājvietu.

1582.gadā Rīgu pakļāvušais Polijas karalis Stefans Batorijs to nodeva katoliskajai Baznīcai, bet nedaudz vēlāk – jezuītu ordenim. Kad 1621.gadā Rīga nonāca Zviedrijas pakļautībā, tā tik atņemta jezuītiem un atdota luterāņiem, bet 1710.gadā Rīgu ieņēma krievi un baznīca pārgāja Krievijas kroņa patronātā. 1812.gadā, Napoleona karagājiena laikā, to izmantoja kā noliktavu, kurā glabājās miltu maisi un citi pārtika krājumi. Kopš 1923.gada Svētā Jēkaba baznīca atkal pieder katoļu konfesijai.

Rīgas kultūrvēsturiskajai videi nozīmīga celtne gan kā arhitektūras piemineklis, kurā saglabāti arī daudzi Latvijas sakrālās mākslas kontekstā nozīmīgi mākslas pieminekļi, gan kā UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā iekļautā Rīgas vēsturiskā centra būtiska arhitektoniska dominante. Kā Romas katoļu Baznīcas arhibīskapa katedrāle Sv. Jēkaba baznīca kopā ar tai līdzās esošo Svētās Marijas Magdalēnas baznīcu, kūrijas un klostera ēkām, kā arī dažādu katoļu laju organizāciju mītnēm, veido šīs konfesijas garīgo centru Rīgā. Šobrīd Jēkaba baznīca ir Rīgas katoļu centrs, te dievkalpojumus vada Romas katoļu Baznīcas monsinjors J.Pujāts.

Šai samērā nelielajai baznīcai (garums apmēram 50 m) ir visai izteiksmīgs slaids tornis (86 m), kas labāk par pārējiem saglabājis Rīgas viduslaiku baznīcu torņiem raksturīgo piramidālo formu (baznīcas torni rotā nevis krusti, bet gan gaiļi). Pēc plānojuma Sv. Jēkaba baznīca ir tipiska lauku baznīca (Dorfkirche). Dievnams sastāv no kora, īsas trīsjoma draudzes telpas un torņa, kas novietots virs vidusjoma rietumu travejas un noslēdzas ar gotisku smaili. Kvadrātveida bezapsīdas koris, kuru sedz krusta velves bez nervīrām, norāda uz cisterciešu arhitektūras ietekmi.

2 baznīcas celtniecības periodi

No arhitektoniskās uzbūves attīstības viedokļa Sv. Jēkaba baznīcas celtniecību var iedalīt divos lielos būvperiodos:

1) zāles jeb halles baznīca (XIII – XV gs. otrā puse);

2) bazilika (no XV gs. otrās puses līdz mūsdienām).

Zāles jeb halles baznīcas tips, tā atšķirības ar bazilikas tipu

Pētnieku vairākums izteikuši domas, ka Rīgas Sv. Jēkaba baznīca sākotnēji celta kā zāles (halles) baznīca. XIII gs. sākumā šāds baznīcu tips bija plaši sastopams Ziemeļreinas provincē Vestfālē, no kurienes tas izplatījās visā Vācijā un arī tālāk – Baltijā. Zāles baznīca no bazilikas atšķiras ar to, ka pēdējām vidusjoms ir augstāks pār sānjomiem, un gaismu tās saņem caur logiem pāri sānjomu jumtiem. Bez tam bazilikās galvenā ass atbilst tā sauktajai svētajai būvlaidei – virzienā no rietumiem uz austrumiem, uz galveno altāri. Šāds baznīcu tips atbilst garīdzniecības prasībām par galvenās uzmanības pievēršanu dievkalpojumu ceremoniālam un altārim.

Pašapziņas pārņemtie namnieki gribēja justies baznīcās kā savās parastajās sapulcēs. Ieejot baznīcā, vēlējās vispirms saskatīt savas paziņas. Tādēļ viņi būvēja galveno ieeju baznīcu sānos. Šāda ieeja ziemeļu pusē bija arī Sv. Jēkaba baznīcai (līdzīgi kā Doma baznīcai), vēlāk tā tika aizmūrēta un vēl šodien redzams tās smailloka veidojums pusaugstumā virs ielas līmeņa. Baznīcas pastāvēšanas pirmajos gadsimtos grīdas līmenis atradies daudz zemāk gan altāra telpā, gan jomos.

Pie halles baznīcas īpatnībām pieder arī šķērsjoma trūkums un draudzes telpas īsums. Vidusjomam parasti nav vairāk par 2 vai 3 travejām, Sv. Jēkaba baznīcas vidusjomam tikai 2 travejas, tādēļ draudzes telpas platums pārsniedz tās garumu. Tieši šī plattelpa ir viena no visraksturīgākām halles īpatnībām, ar ko tā visvairāk atšķiras no bazilikas.

Sv. Jēkaba baznīcas ķieģeļu celtne radusies vēlākos laikos vairākos posmos. Sākumā tā no ārpuses ir bijusi baltā krāsā.

Vislabāk saglabājušās baznīcas celtnes daļas

No pirmatnējās celtnes vislabāk ir saglabājusies prezbitērija (altāra) telpa. Tā ir taisnstūrveida, 12 m dziļa un 10,5 m plata. Sākumā gaisma tur ieplūdusi tikai pa lodziņiem austrumu un dienvidu sienās. Taču vēlāk austrumu sienā ierīkoja 3 smailloka logus un dienvidu sienā platu, ar kurvja līkni noslēgtu aili.

No pārējās baznīcas celtnes saglabājušās tikai garenjoma mūra apakšējās daļas un rietumu galā zvanu torņa iebūve starp sānjomiem. Baznīcas rietumu sienas pusapaļā izbūvē piemūrēts kāpņu tornītis, kurā vītņu kāpnes ved uz dienvidu sānjoma velvēm un zvanu torni.

Melngalvju nams

Melngalvju nams

​​​​Melngalvju namsMelngalvju nams – ievērojams 14.gs. arhitektūras piemineklis, kas atrodas pašā Rīgas pilsētas centrā. Vairākkārt pārbūvēta ēka tika iznīcināta kara laikā. Ēku izdevās atjaunot ikai mūsdienās.

Vēsturiskajos dokumentos ēka tiek pieminēta 1334.gadā kā Lielās ģildes jauna māja, bet tika uzbūvēta laika posmā no 1330. līdz 1353. gadam. 15.gs.beigās ēka tika izīrēta Melngalvjiem un tajos laikos tika saukta par “Karaļa Artūra sētu”, bet savu tagadējo nosaukumu ēka ir ieguvusi tikai 16.gs. 60-jos gados.

Melngalvji – tā ir bijusi brālība, kas sastāvēja no jauniem, neprecētiem ārzemju tirgotājiem. Brālība pastāv sākot ar 13.gs. beigām un atradās sv. Jura aizbildniecībā, taču vēlāk par brālības aizbildnieku kļūst sv. Maurīcijs, kura simbols, melnās galvas veidā rotā ģērboni un kas kluva par brālības galveno atšķirības zīmi.

Melngalvju nams, sākumā saukts par Jauno namu, celts 1334. gadā. Tas vairākkārt pārbūvēts, sākot ar 1522. gadu, kad pie ieejas tika uzstādīti piedurvju akmeņi līdz pat 19. gadsimta beigām, kad virs nama ieejas parādījās lauvu figūras un piebūves stūrī svētā Jura atveids.

Rolanda skulptūra, viduslaiku Hanzas brīvpilsētu simbols, Rātslaukumā uzstādīta 1896. gadā, tagad atrodas Svētā Pētera baznīcā, bet laukumā apskatāma 2000. gadā izgatavotā kopija.

Nams celts kā sanāksmju un dzīru vieta dažādām Rīgas sabiedriskajām organizācijām, 17. gadsimtā par tā vienīgajiem iemītniekiem kļuva dzīvespriecīgo un uzņēmīgo ārzemju, galvenokārt vācu, tirgotāju brālība – Melngalvju biedrība. Viens no daudzajiem biedrības aizbildņiem bija svētais Maurīcijs, romiešu leģiona komandieris, miris mocekļa nāvē – viņam nocirsta galva, tāpēc mora galvas atveids kļuva par melngalvju pazīšanas zīmi un simbolu, to attēloja arī biedrības ģerbonī. Par krāšņāko Rīgas rotu dēvētā celtne, tāpat kā rātsnams, Otrā pasaules kara laikā pārvērtās drupās. Pēckara gados nenorima interese par Melngalvju namu – tā atjaunošanai tika izstrādāti vairāki projekti. 1991. gadā Svētā Pētera baznīcā ​​tika sarīkota piemiņas izstāde, veltīta Melngalvju namam un biedrībai. 1992. gadā aizsākās arheoloģiskie izrakumi nama vietā, bet 1995. gadā gadā iznāca apjomīgs izdevums par Melngalvju namu un biedrību, tad arī tika uzsākta nama celtniecība.

Rīgas Ratslaukuma nozīmīgākā celtne. Atradās laukuma D daļā un daudzus gadsimtus bija Rīgas sabiedriskais centrs. Pirmoreiz vēstures avotos minēta 1334 kā Lielās ģildes Jaunais nams. 15. gs. 2. pusē namam nostiprinājās arī otrs nosaukums – Ķēniņa Artusa pagalms. Abi šie nosaukumi līdztekus Melngalvju namam lietoti vēl 18.gs. sākumā.

Jauno namu 14.gs. 1.pusē cēlusi Rīgas pilsēta sabiedriskām vajadzībām. No rātes to īrēja Lielās ģildes tirgotāji un pilsētu melngalvji. 1687.g. melngalvji kļuva par vienīgajiem īrniekiem, bet 1713 namu nopirka savā īpašumā.

1684 tika uzbūvētas jaunas vaļējas akmens kāpnes, kas veda no Ratslaukuma tieši zālē.

1710 Melngalvju nams, tāpat kā daudzas citas Rīgas ēkas, cieta no krievu karaspēka bombardēšanas; tika sapostīta arī svētku zāle.

Lielākās izmaiņas nama arhitektūrā notika 18.gs. beigās, kad tika uzcelta jauna liela divstāvu piebūve. 1816 uzcēla vēl vienu piebūvi pie nama garensienas Daugavas pusē. Tur 2. stāvā tika iekārtotas t.s. muzeja istabas, kurās glabājās gk. izcili lietišķās mākslas priekšmeti un melngalvju dokumenti. Ēkas 1.stāvā atvēra veikalus. Sakarā ar ģenerālgubernatora rīkojumu (1816) par vecpilsētas namu vaļējo kāpņu likvidēšanu, Melngalvju nama vaļējās kāpnes tika pārsegtas ar iegarenu kupolu.

Senais un greznais kultūras piemineklis gāja bojā 2. pasaules kara laikā 1941.29.VI. Šāviņu eksplozijās tika saraustīts nama jumta šīfera segums un atklātas bēniņu sausās koka konstrukcijas, kas aizdegās no apkārtējām degošām mājām.

Nacistiskās Vācijas okupācijas laikā izdegušie Melngalvja nama mūri tika nostiprināti, lai neapdraudētu garāmgājējus, bet padomju okupācijas laikā 1948 tika uzspridzināti.

Pēckara gados nenorima interese par Melngalvju namu − tā atjaunošanai tika izstrādāti vairāki projekti. 1991. g. Svētā Pētera baznīcā tika sarīkota Melngalvju namam un Melngalvju biedrībai veltīta piemiņas izstāde. 1992. g. sākās arheoloģiskie izrakumi nama vietā, bet 1995. g. iznāca apjomīgs izdevums par Melngalvju namu un biedrību, tad arī tika uzsākta nama celtniecība. 1995. g. 29. VI jaunceļamā Melngalvju nama pamatos tika ielikta atmiņas kapsula. Kopš 1999. g. Rīga atkal lepojas ar atdzimušo celtni.

Jaunuzceltā nama pirmajā stāvā iekārtota bruņniecības tematikai veltīta izstāde, kurā apskatāms arī sudraba bērza zariņš – balva, ko ik gadu saņem sacensību uzvarētājs – Maija grāfs.Melngalvju nama pirmajā stāvā no jauna izbūvētas vairākas telpas, kurās savulaik atradies gan melngalvju arhīvs, gan leģendām apvītas relikvijas, gan ievērojami mākslas darbi.. Tagad šīs telpas rotā kamīni, 19. gs. mēbeles, gleznas vai to kopijas, četras 18. gadsimta moru skulptūras un citas relikvijas vai to kopijas. Kabinetā apskatāma Latvijas valsts augstākā apbalvojuma – Triju Zvaigžņu ordeņu un medaļu – kolekcija, bet Muzeja istabā – Melngalvju nama jaunā sudraba kolekcija. Svētku zālē notiek koncerti.

Kaķu māja

Kaķu nams

Kaķu mājaKaķu nams ir ēka, kas atrodas Vecrīgas centrālajā daļā, kas tika uzbūvēta 1909.gadā pēc arhitekta F.Šeffela projekta velīnā racionālā moderna stilā.

Abi kaķi atrodas simetriski viens otram un rotā ēkas torņus virs Meistaru – Mazās Smilšu un Meistaru – Zirgu ielu krustojuma.

Centrālā ēkas fasāde atšķiras ar simetrisko kompozīciju, pa vidu to rotā ērgļa ar izlaistiem spārniem attēlojums, kurš ir gatavs aizlidot.

Īpašnieks būvi ļoti steidzinājis, jo bijis sastrīdējies ar rāti. Mūrniekmeistars J.Ozoliņš atceras, ko stāstījis būvkalēju meistars P.Laumanis. Viņu bija nolīguši par 25 rbļ. gabalā uzlikt kaķus uz jumta. Otro kaķi licis vakarā, jo svētdienās nedrīkstēja strādāt (tad pat no jumta varējuši noraut), tāpēc arī katrs kaķis skatās uz savu pusi. Par kaķu kalēju varētu uzskatīt A.Bormani no mazās Ģildes. Lielā Ģilde ar kaķiem nav bijusi apmierināta, iesūdz namīpašnieku tiesā, jo kaķi saslējuši astes kā uz pašu nelabo. Prāvu pārtauc I Pasaules karš. Kaķus no jauna vara izkala Ināra Gulbe un Vilnis Zibenis 1982.g.

Pastāv sena leģenda, kas vēsta par to, ka bagāts latviešu tirgotājs un namīpašnieks Blumers netika uzņemts Rīgas Lielajā ģildē un tik ļoti apvainojās, ka uz sava nama jumta uzlika ļoti ekspresīvas kaķu skulptūras ar izliektām mugurām, kuru astes tika pavērstas pret Lielās Ģildes ēku, tādējādi nepārprotami paužot savu attieksmi pret šo tirgotāju apvienību, kas tika uzstādītas uz viņa mājas torņiem. Viduslaiku cietokšņa noskaņā veidotais Kaķu nams papildināts ar krāsām no jūgendstila paletes, kas visā pilsētā ienesa krāsainību un romantiku, bet šajā gadījumā arī sarkasma toni.

Viduslaiku noskaņā veidotajā nama fasādē iekombinēti atsevišķi jūgendstila dekoratīvie motīvi, īpaši portālā. Viens no portāliem rotāts ar jūgendstilam raksturīgajiem maskaroniem.

Brēmenes pilsētas mūziķi Rīgā

Brēmenes muzikanti

Brēmenes pilsētas mūziķi RīgāBrēmenes muzikanti ir dekoratīva skulptūra – piemineklis pēc brāļu Grimm pasakas motīviem, kas atrodas Vecrīgā starp Sv. Pētera baznīcu un Dekoratīvās mākslas un dizaina muzeju, Skārņu ielas malā.

Ka zināms, pasakas varoņi – ēzelis, suns, kaķis un gailis gāja uz Brēmeni, lai klūtu par mūzikantiem, taču pa ceļam satika laupītājus, un ar savu dziedāšanus viņus nobiedēja, sastājoties viens oz otra. Laupītāji bailēs aizbeg prom, bet muzikanti paliek dzīvot viņu mājās.

Pirmo pieminekli Brēmenes pilsētai 1951.gadā radīja vācu tēlnieks Gerhards Marks. Bronzas skulptūra attēlo Brēmenes muzikantus, kas stav viens uz otra un dzied dziesmu. Piemineklis kļuva par pilsētas simbolu.

Pēc skulptūras motīviem, tēlnieks Krists Baumgartels 1990. gadā radīja līdzīgu, bet oriģinālu pieminekli.

Skulptūra ir Brēmenes pilsētas dāvana savai sadraudzības pilsētai Rīgai. Rīgas bīskaps Alberts bija Bremenes arhibīskapa radinieks. Uzskata, ka vācu tirgotāji, kuri pirmo reizi 11.gs. izgāja pie Daugavgrīvas bija no Brēmenes (kaut vai šim faktam nav dokumentālo pierādījumu).

Informatīvajā plāksnē uz pieminekļa ir teksts latviešu un vācu valodā.
Piemineklis kļuva par Rīgas ekskursijas objektu uz tā fona mēģina nofotografēties ne tikai bērni, bet arī pieaugušie. Jūs pamanīsiet, ka ēzeļa deguns ir kļuvis daudz gaišāks, jo ir ticējums, ka pieskaroties tam ir laba zīme un var piepildītites kāda no Jūsu vēlēšanām. Taču visīpašāko vēlēšanos piepilda gailis, kura degunu sasniegt ir visgrūtāk.

Pulvertornis

Pulvertornis

PulvertornisPulvertornis – vienīgais līdz mūsdienām saglabājies Rīgas aizsardzības sistēmas fragments.

Pulvertornis pirmoreiz pieminēts jau 1330.gadā kā Smilšu tornis, taču 1621.gada zviedru uzbrukuma rezultātā no tā palika pāri tikai pagrabstāvs, uz kura 1650.g. uzbūvēja tagad redzamo pulvertorni. Pēc vieniem vēstures avotiem, nosaukums cēlies no neciešamās pulvera dūmu smakas, kas, torņa lielgabaliem dārdinot, uzgūlās tuvākajai apkārtnei, pēc citiem, tāpēc, ka 17.gs. tur kādu laiku patiesi esot glabāts pulveris. Nosaukums tomēr liek par to šaubīties, jo toreiz pulvera glabāšanas vieta pilsētām bija pats svarīgākais militārais noslēpums.

Iespējams, kad pirmais tornis šajā vietā pilsētas aizsardzībai tikai uzcelts jau 13.gs. Dokumentos, tas pirmo reizi minēts 14.gs ar nosaukumu Smilšu tornis. Tagadējais tornis uzcelts visticamāk 15./16. gs mijā un bija celts piemērojoties uguns ieročiem. Tornis vairākas reizes ir cietis un ir ticis atjaunots. Pulvertornis nekad nav bijis apaļš un noslēgts tornis, bet gan pakavveidīgs ar vaļējo pusi uz pilsētu. Ieeja tornī atradusies 5 m virs toreizējā ielas augstuma un tajā varēja nokļūt tikai par trepēm.

Pēc Ziemeļu kara Pulvertornis savu militāro nozīmi zaudēja un tā aizmugure tika aiznaglota ar dēļiem. Pulvertorņa pārbūves darbi pielāgojot torni jaunajām prasībām notika 19.gs beigās pēc arhitekta H. Hilbiga projekta. Tornim tika izveidots jauns smails jumts, kāds bija redzams nocietinājuma torņiem 17.gs gravīrās. Tika aizmūrēta nenoslēgtā torņa daļa ar neogotiskās formās.

Senāk Rīgas nocietinājuma sistēmā ik pēc 100-200 m bija izbūvēti torņi: gan apaļi, gan pusaploces forma, gan četrstūra. Lielākajiem torņiem, kas sargā vārtus, ierīkoti pat cvingeri. Šāds cvingera tornis bija arī Smilšu tornis, kas tagad pazīstams kā Pulvertornis, savulaik tas bija nozīmīgākais Rīgas nocietinājums, jo sargāja ieeju pilsētā – galveno Rīgas ceļu ar Austrumiem. Pirmo reizi tornis minēts 1330.g., nosaukums cēlies no smilšu kalniem pretī tornim. 15.gs. tas ticis pārbūvēts un piemērots šaujamieročiem, Pulvertorņa nosaukums tam ir no 17.gs., kad te glabāts pulveris.Torņa diametrs – 14.3 m; augstums – 25.5 m; sienu biezums – ap 3 m. Te atradies cietums, bijuši moku kambari, te glabāja ieročus līdz pat 1883.g. Torņa sienās var redzēt lodes, kuras iebūvēja par godu Ziemeļu karam.

Pēdējo lielo pārbūvi tornis piedzīvoja pēc 1. Pasaules kara, kad tornī ierīkoja Kara muzeju. 1937.-1939. gadam muzeju paplašināja piebūvējot torņa aizmugurē jaunu korpusu pēc arhitekta A. Galindona projekta.

trīs brāļi

Trīs brāļi

trīs brāļiTrīs brāļi – visvecākais dzīvojamo māju komplekss, kas atrodas Vecrīgā, Mazā Pils ielā. Trīs mājas ir saglabājušas jau no 15.gs. Šodien tajās atrodas Arhitektūras muzejs, ka arī valsts kultūras pieminekļu aizsardzības centrs.

Ka vēsta leģenda, trīs mājas, kas ir cieši saspiedušas ir uzbūvējuši vīrieši, kuri piederēja pie vienas dzimtas. Viduslaikos, iela uz kuras bija šis trīs mājas atradās pilsētas nomalē, un šeit dzīvoja amatnieki. Mājā Nr.17, kas ir visvecākā no “brāļiem” atradās amatnieku darbnīca. Tiek uzskatīts, ka “visvecākā brāļa” celtne tika nodobināta 1490. gadā. Mājai ir askētisks veidols, par vienīgo rotājumu var nosaukt 2 akmens stabiņus, kas atrodas pie ieejas. Šajā mājā bija tikai viena telpa, kas tika izmantota gan kā amatnieku telpa, gan kā bode un dzīvesvieta. Līdz pat šai dienai ie saglabājušās akmens soli, kas atrodas durvju abās pusēs, kas ir raksturīgas agrīnās viduslaiku iezīmes.

Māja Nr.19, kas ir vidējais “brālis”, no arhitektūras viedokļa ir visgreznākā celtne triju “brāļu” vidū. Ieeju ēkā rotā uzraksts «Soli deo gloria!». Atšķīrība no vecākā “brāļa”, šajā mājā ir atsevišķa liela zāle ar lieliem logiem, bet dzīvojamās telpas atradās no pagalma puses.

Visjaunākais “brālis” tika uzbūvēts 17.gs. otrajā pusē. Šis ēkas katrā no stāviem atradās nelieli dzīvokļi. Fasāde bija izrotāta ar masku, kurai pec tās autora domām, māja bija jāaizsargā no ļauniem gariem.

Laika posmā no 1955.-1957. gadam tika veikta “trīs brāļu” renovācija. Pēc P.Saulīša projekta, ar G.Jansona palīdzību, sienās tika iemūrēts akmenns portāls, ko bija atveduši no Melngalvju nama, kā arī 1554.gada ģērboni.

Zviedru vārti

Zviedru vārti

Zviedru vārtiZviedru vārti ir ievērojams kultūras piemineklis, arhitektūras komplekss, kas atrodas dažās ēkās Torņa ielā Rīgā, Latvijā.

1621. gadā Rīga atradās zviedru okupācijā, kas ilga līdz pat 1711. gadam. Zviedru valdīšanas periods bez šaubām ir atstājis lielu ietekmi uz Latvijas vēsturi. Šajā laikā tika uzbūvētas jaunas arhitektūras ēkas: Jēkaba kazarmas un Zviedru vārti, kas iekļauti populārāko Rīgas objektu apskates topā.

Pēteris I pavēlēja nojaukt vārtus, taču to vietā tika uzbūvēti jauni. Zviedru vārti ir vienīgie vārti, kas ir saglabājušies līdz mūsdienām bez būtiskām izmaiņām.

Leģenda vēsta, ka Zviedru vārti tika uzcelti 17.gs. beigās. Viens iniciatīvs Rīgas tirgotājs nolēma izcirst vartus savās mājās Nr.11, kas atradās Torņa ielā. Tādā veidā viņš gribēja tikt vaļā no nodokļu apmaksas par precēm, kuras oficiāli ieveda caur Smilšu pilsētas vārtiem. Tā kā varti atradās viņa mājās, tirgotājs nolēma ņemt maksu no cilvēkiem, kuri vēlējās šķērsot vārtus.

Taču pastāv vairāk reālistiska Zviedru vārtu rašanās versija. Visticamāk, ka Rīgas valdība nolēma iebūvēt slēdzamos vārtus pie ēkām, kas atradās Torņa ielā.

Zviedru vārti savu nosaukumu ir ieguvuši pateicoties diviem faktiem: pirmkārt vārtu rašanās laiks bija saistāms ar zviedru okupācijas laiku, otrkārt zviedru karavīri visbiežāk bija izmantojuši tieši šos vartus, jo zviedru karavīriem bija iedalījuši dzīves vietas Jekaba kazarmās, kas atradās netālu no Zviedru vārtiem. Pateicoties tam, Zviedru vārti kļuvuši par zviedru valdīšanas laika simbolu. Nakts laikā vārtus taisīja ciet un apsargi vēroja, lai neviena dzīva būtne nevarētu tikt cauri.

Ir leģenda, kas vēsta, ka pilsētā valdīja mēris un šajā laikā pilsēta atradās “karantīnā”. Viena jauna meitene mēģināja tikt caur Zviedru vārtiem, lai satiktu savu iemīļoto, taču sargiem izdevās viņu aizturēt, pie tam viņi rīkojās ar meiteni ļoti nežēlīgi un viņu iemūrēja vienā no sienām. Kopš tā laika no sienas puses varēja dzirdēt kliedzienus un vaimanas.

Ir arī vēl otra izplatīta leģenda – jaunavas nedrīkstēja satikties ar karavīriem, tomēr kāda pilsētas meitene un zviedru karavīrs slepeni tikušies pie vārtiem. Kādu reizi jauneklis nav ticis uz satikšanos. Rīdzinieki, zinot par jau minēto aizliegumu, notvēruši jaunavu un par sodu iemūrējuši vārtos. Pusnaktī tur atskanot nelaimīgās mīlētājas čuksti: “Un tomēr es viņu mīlu!” Ja vien nespējat nesavtīgi mīlēt, jūs šos vārdus sadzirdēt nevarēsiet.

1926. gadā Latvijas arhitektu biedrība īrēja māju ar Zviedru vārtiem no pilsētas valdības, kas tika pārbūvēts saskaņā ar jauno nozīmējumu. Ēka ieguvusi baroka izskatu, kas pilnībā sakrīt ar tās izcelšanās laiku. Ēkas interjeru rādīja Rīgas arhitekts un mākslinieks A.Trofimovs: XVII-XVIII gs. podiņu krāsnis, klasiskie un baroka griesti, utt.

Šobrīd Arhitektu nama ansamblis ietver sevī mājas № 11, № 13 un № 15, kas atrodas pie Zviedru vārtiem. PŠeit atrodas ne tikai Arhitektu savienība, bet arī bibliotēka. Nonākot tajā, ir iespēja iepazīties ar valsts kultūru un vēsturi.

Līvu laukums

Līvu laukums

Līvu laukumsAinavisks Līvu laukums tika ierīkots 1950. gadā pēc P. Seļecka projekta, vietā, kur ēkas tika iznīcinātas 2. Pasaules kara laikā.

Oficiālais laukuma nosaukums bija Filharmonijas skvērs. 1974. gadā laukums tika rekonstruēts pēc K. Barona projekta, tika izveidots ceļu tīklojums, kā arī ierīkotas atpūtas vietas. Laukuma centrālajā daļā atrodas baseins ar strūklaku, kas pašlaik nedarbojas.

2000. gada 29. februārī Rīgas dome Filharmonijas skvēru pārdēvē par Līvu laukumu. Pašlaik norit aktīvas diskusijas par Līvu laukuma tālāko likteni, proti, laukuma apbūvi, līdzīgi kā Doma laukuma.

Ziemā Līvu laukumā atrodas pilsētas slidotava, bet vasarā āra kafejnīcas. Tāpat arī iespējams iegādāties dažādus suvenīrus kioskos. Bieži vasarās tiek rīkott dažādi pasākumi. Laukumā aug gan vietējie, gan introducētie koki. Laukuma platība 0,5 hektāri.

Nākot no Brīvības pieminekļa puses, caur pilsetas kanālu līdz Līvu laukumam, var ieraudzīt skaistākās Lielās un Mazās ģildes ēkas, kas atrodas pretī viena otrai Amatu ielā. 1354. gadā vācu tirgotāji, kas nodarbojušies ar tirdzniecību Rīgā un organizēja Lielo ģildi. Ģildes darbību pārtrauca pēc 1917.gada revolūcijas. Mūsdienīgu izskatu ģilde ieguva 19.gs. vidū. 1965. gadā ēka tika rekonstruēta un piemērota Latvijas valsts filharmonijas darbam. Filharmonijas foajē var ieraudzīt vitrāžas, kas ir izpildītas pēc A.Cīruļa skicēm. Lielās ģildes ēkai piemīt angļu gotikas eklektiskas formas.

Mazās ģildes ēka tika uzbūvēta līdzīgā stilā un tika radīta 13.gs. un apvienoja visus amatniekus. Tikai šis ģildes locekļiem bija tiesības kļūt par cehu meistariem. 1936. to likvidēja.

Pretī Lielai ģildei atrodas liela ēka ar diviem torņiem, kuru galos atrodas melni kaķi. Tā ir slavena kaķu māja, ko var nosaukt par Rīgas neoficiālo vizītkarti. Vēlīnā racionālā moderna stila ēka tika uzbūvēta 1909.gadā pēc arhitekta F.Šeffela projekta.

Pastāv sena leģenda, kas vēsta par to, ka bagāts latviešu tirgotājs un namīpašnieks Blumers netika uzņemts Rīgas Lielajā ģildē un tik ļoti apvainojās, ka uz sava nama jumta uzlika ļoti ekspresīvas kaķu skulptūras ar izliektām mugurām, kuru astes tika pavērstas pret Lielās Ģildes ēku, tādējādi nepārprotami paužot savu attieksmi pret šo tirgotāju apvienību, kas tika uzstādītas uz viņa mājas torņiem. Viduslaiku cietokšņa noskaņā veidotais Kaķu nams papildināts ar krāsām no jūgendstila paletes, kas visā pilsētā ienesa krāsainību un romantiku, bet šajā gadījumā arī sarkasma toni.

Līvu laukums, Lielā un Maza ģildes, Kaķu māja veido harmonisko arhitektūras ansambli, kas pivelk uzmanību ar savu diženumu un skaistumu.

Jūgendstils

Jugendstils

Rīgas Motormuzejs

Rīgas Motormuzejs

Rīgas MotormuzejsRīgas Motormuzejs ir muzejs Rīgā un ir lielākais seno spēkratu muzejs Baltijas valstīs. Muzejs dibināts 1989. gadā pēc Latvijas Antīko automobiļu kluba iniciatīvas.

Muzejs atrodas Rīgas pilsētas austrumu daļā Mežciemā, S. Eizenšteina ielā 6, pie Biķernieku trases. Motormuzejs vāc, saglabā, restaurē un popularizē senos spēkratus kā Latvijas un pasaules industriālā mantojuma un materiālās kultūras sastāvdaļu. Muzejā pieejama bagātīga tehniskās literatūras lasītava.

Rīgas Motormuzejs pārsteidz ne tikai ar eksponātu dažādību, bet arī ar izstādīto spēkratu oriģinalitāti un restaurācijas kvalitāti.

Muzejā apskatāma pastāvīgā ekspozīcija, kura veltīta seno automašīnu, motociklu un velosipēdu vēsturei Latvijā un pasaulē, aptverot laika posmu no 19. gadsimta pēdējās dekādes līdz 20. gadsimta nogalei. Ekspozīcija veidota kā aizraujošs stāsts par unikāliem spēkratiem, ievērojamām personībām un auto pasaules nozīmīgākajiem vēstures notikumiem.

Rīgas Motormuzejā var apskatīt: Latvijā ražotos automobiļus, tādus kā ugunsdzēšanas automobilis “Russo-Balt”, Ford automobiļi Vairogs V8 un Junior-10, kā arī Rīgas autobusu fabrikas (RAF) plaši atpazīstami mikroautobusus un pasažieru autobusus RAF-976, velosipēdus un mopēdus, grezno padomju valdības automobiļu jeb Kremļa kolekciju, kurai pagaidām analogas nav. Kremļa kolekcijā ietilpst PSRS augstākā ranga līderu limuzīni, grezni 30-to gadu importa automobiļi, ka arī L.Brežņeva Rolls-Royce Silver Shadow, kas cieta autoavārijā.

Šeit ir arī pirmskara laikā ražoti automobiļi un motocikli, plaši atpazīstami visā pasaulē: Ford – T (1919.g.) un Chevrolet- Superior mod. „F” (1924.g.), mazāk pazīstami, Vācijā ražoti modeļi: Selve 12/50 Tourer (1924.g.). Ekspozīcijā ir 30.gadu beigās ražoti automobiļi: sporta rodsters BMW-328, neliels automobilis Mercedes-Benz 170V, kā arī ekskluzīvais Horch- 853.

Var iepazīties arī transportlīdzekļiem Latvijā pārvietojās no 19. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta vidum, iespaidīgo speciālo, kravas un militārās tehnikas kolekciju, ievērības cienīgo sacīkšu un rekordautomobiļu kolekciju, padomju laika automobiļu kolekciju, sākot ar pirmo Moskviču un beidzot ar VAZ-2103 Žiguli, motociklu kolekciju.

Plašu rezonansi sabiedrībā ieguvuši seno spēkratu ralliji kā Melngalvju rallijs un “Dzintara Aplis”, ikgadējie seno spēkratu salidojumi “Rīga Retro”. Bieži Rīgas Motormuzeja senie spēkrati kuplina dažādu Latvijas pilsētu svētkus.

Kopš 2012. gada 16. aprīļa muzejs ir slēgts uz rekonstrukciju. Paredzēts, ka muzejs apmeklētājiem durvis varētu pilnībā atkal vērt 2015. gada nogalē.

Var doties apskatīt arī Rīgas Motormuzeja ekspozīcijas filiāli Bauskā!

Rīgas Motormuzeja ēkas rekonstrukcijas būvniecības darbi jau tuvojas noslēgumam, un pavisam drīz tiks uzsākta jaunās ekspozīcijas izveide un iekārtošana, kas ilgs līdz 2016. gada vasarai.

Zooloģiskais dārzs

Rīgas zooloģiskais dārzs

Zooloģiskais dārzsRīgas zooloģiskais dārzs atrodas Rīgā, mikrorajonā Mežaparks, Meža prospektā 1, blakus Ķīšezeram. Rīgas zoodārzs aizņem aptuveni 20 hektāru platību un tā kolekcijā ir 430 sugu 3000 dzīvnieki, neskaitot kukaiņus u.c. bezmugurkaulniekus, no kurām vairāk nekā 40 sugas iekļautas pasaules Sarkanajā grāmatā. Bez tam Rīgas Zoodārzam ir brīvdabas filiāle “Cīruļi”.

Tā darbības pamatuzdevumus nosaka Pasaules zoodārzu un akvāriju stratēģija dabas saglabāšanā, tas piedalās dabas bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā un veic darbu vides izglītībā:

 

-rādīt dzīvniekus apstākļos, kas pēc iespējas tuvināti dabiskajiem;
-dzīvnieku kolekciju izmantot dabaszinātņu popularizēšanai;
veikt zinātniski pētniecisko darbu ar nolūku uzlabot ekspozīcijas, dzīvnieku turēšanas apstākļus, vairošanu un ārstēšanu.

Rīgas Nacionālais zooloģiskais dārzs apmeklētājiem atvērts ir visu gadu.

Katrs gadalaiks zoodārzā ir atšķirīgs, bet visi savā ziņā interesanti:

pavasaris ir dziesmu un mīlas rotaļu laiks, vasarā pasaulē nāk vairums dzīvnieku mazuļu, rudenī dzīvnieku jaunā paaudze apgūst dzīves gudrības, ziemā var netraucēti pētīt iekštelpu ekspozīcijas un apmeklēt “Tropu mēneša” pasākumus februārī.

Dzīvnieki visaktīvākie ir dienas pirmajā pusē, vasarā (jūnijā, jūlijā, augustā) no 11.30 – 14.15 apmeklētāji var vērot dzīvnieku publiskās barošanas priekšnesumus, nesteidzīga iepazīšanās ar ekspozīcijām aizņem ne mazāk kā 3 – 4 stundas, zoodārza teritorijā ir maksas autostāvvieta, vairākas kafejnīcas un kioski (ziemas periodā kafejnīcas un kioski var būt slēgti), kā arī ērtas piknika vietas, velosipēdus bez maksas var atstāt speciāli aprīkotās vietās pie zoodārza ieejas.
zoodārzā aizliegts ievest suņus, iebraukt ar velosipēdiem, skrituļslidām u.c., kā arī barot dzīvniekus ar līdz atnesto barību.

Zoodārzs nepārtraukti pārveidojas. Tiek būvētas jaunas, mūsdienīgas mītnes, mainās dzīvnieku kolekcija un paplašinās vides izglītības (lekciju, ekskursiju un nodarbību ) piedāvājums skolām, tātad – ja zoodārzā neesi bijis jau gadu, tevi gaida daudz pārsteigumu.

Individuālās ekskursijas.

Individuālās tūres un ekskursijas pa Latviju – tā ir lieliska iespēja priekš tiem, kuriem nepatīk ierobežojumi un kas vēlas ceļojuma laikā plānot savu laiku un maršrutu. Mūsu kompānija piedāvā šāda veida pakalpojumus. Mēs sastādīsim priekš Jums tādu maršrutu, kas Jums tiešām patiks un Jūs būsiet apmierināti ar to, ņemot vērā visas Jūsu vēlmes. Tad Jums tiks dota iespeja ienest savas korekcijas tūres programmā un to, kas attiecas uz laiku un apskates objektiem, ko Jūs gribēsiet apmeklēt. Individuālās tūres un ekskursijas pa Latviju ir tieši tas, kas Jums ir vajadzīgs.

Tūres plānošanas laikā, mēs piedāvāsim Jūsu uzmanībai pilnīgu informāciju par visiem pasākumiem, nacionāliem svētkiem, izstādēm un koncertiem, kas notiks Jūsu vizītes laikā, Latvijā. Mēs arī laicīgi parūpēsimies par visu nepieciešamo biļešu iegādi, tādējādi Jums navajadzētu uztraukties par detaļām.

Etnogrāfiskais muzejs

Latvijas Etnogrāfiskais brīvdabas muzejs

Etnogrāfijas muzejsEtnogrāfijas muzejs Rīgā dod sniegs pilnīgu izpratni par to, kā apskatījās Latvija tajos laikos, kad zemnieks ir bijis par galveno apgādnieku. Muzejs atrodas Juglas ezera krastā – lieliska vieta garām nesteidzīgā pastaigām. Jūs varat paņemt līdzās savu piknika grozu, vai arī izbaudīt latviešu virtuvi ceļmalas krodziņā zem priedēm.

Latvijas Etnogrāfijas muzejs ir viens no vecākajiem Brīvdabas muzejiem Eiropā. Patlaban muzejs aizņem 87,66 Ha lielu platību priežu mežā Juglas ezera krastā. Uz muzeju pārvestas, uzstādītas un iekārtotas 118 senas celtnes no visiem vēsturiskajiem Latvijas novadiem – Kurzemes, Vidzemes, Zemgales un Latgales no 17. gadsimta beigām līdz 20. gadsimta 30. gadu otrajai pusei.

Muzejā izveidotas latviešu zemnieku, amatnieku un zvejnieku sētas. Visās apskatāma pastāvīgā ekspozīcija – sadzīves un darba priekšmeti, interjera iekārtojums – , kas raksturo laika posmu, novadu un mājas saimnieku nodarbošanos. Apmeklētāji var iepazīties ar Kurzemē dzīvojošo lībiešu zvejnieku, Latgales krievu vecticībnieku saimniecībām. 1997.gada 16.maijā tika atklāta “Jaunsaimnieku” sēta kā liecinājums 1920.gada Agrārajai reformai.
Katru gadu, jūnija pirmās nedēļas beigās Etnogrāfijas muzejā norisinās gadatirgus, kur latviešu meistari, amatnieki un mākslinieki šeit atved kvalitatīvas rotaslietas, tekstilu, pītus un kaltus priekšmetus, keramiku, utt.

Muzejā strādā amatnieki, svin latviešu gadskārtu ieražu svētkus, izstāžu zālē var skatīt tautas lietišķās mākslas studiju un muzeja krājuma izstādes.

Individuālās tūres un ekskursijas pa Latviju – tā ir lieliska iespēja priekš tiem, kam nepatīk ierobežojumi un kas vēlas ceļojuma laikā plānot savu laiku un maršrutu. Mūsu kompānija piedāvā šāda veida pakalpojumus. Mēs sastādīsim priekš Jums tādu maršrutu, kas Jums tiešām patiks un Jūs būsiet apmierināti ar to, ņemot vērā visas Jūsu vēlmes. Tad Jums tiks dota iespeja ienest savas korekcijas tūres programmā un to, kas attiecas uz laiku un apskates objektiem, ko Jūs gribēsiet apmeklēt. Individuālās tūres un ekskursijas pa Latviju ir tieši tas, kas Jums ir vajadzīgs.

Tūres plānošanas laikā, mēs piedāvāsim Jūsu uzmanībai pilnīgu informāciju par visiem pasākumiem, nacionāliem svētkiem, izstādēm un koncertiem, kas notiks Jūsu vizītes laikā, Latvijā. Mēs arī laicīgi parūpēsimies par visu nepieciešamo biļešu iegādi, tādējādi Jums navajadzētu uztraukties par detaļām.

Mēs piedāvājam Jūsu uzmanībai ne tikai maršrutus pa Latviju, bet Jūs varat apmeklēt arī Latvijas kaimiņvalstis – Lietuvu un Igauniju.

Botāniskais dārzs

Botāniskais dārzs

Botāniskais dārzs

Botāniskais dārzsLatvijas Universitātes Botāniskais dārzs atrodas Pārdaugavā – 10 minūšu brauciena attālumā no Rīgas centra. Tas ir dibināts 1922.gadā. Tā 15 hektāru lielajā teritorijā ir siltumnīcas un āra kolekcijas ar aptuveni 6000 dažādu augu. Tā ir viena no iecienītākajām atpūtas vietām Rīgā – lēnā gaitā var izstaigāt dārza kompakto, taču informatīvi piesātināto teritoriju, iepazīties ar augiem no visas pasaules, aplūkot Augu māju, Acāliju mājas un Tropu tauriņu mājas iemītniekus, kā arī vienkārši baudīt dabu pašā pilsētas dzīves epicentrā. Sev interesējošo atradīs gan dārzkopības mīļotāji, gan botānikas interesenti, gan tie, kuri vēlas pavadīt laiku skaistā un koptā vidē, pie viena arī uzzinot ko jaunu.

No februāra līdz aprīlim – krāšņās siltumnīcas acālijas, pavasarī – greznās magnolijas, vasaras sākumā – rododendru kupenas, vasaras pilnbriedā – rozes un peonijas, bet rudenī – dālijas. Tropu klimata eksotiku un tauriņu spārnu vēzienus iespējams izjust Tropu tauriņu mājā no marta līdz pat oktobrim. Latvijas Universitātes Botāniskais dārzs zied un zaļo visu gadu!

Botāniskā dārza kolekcija ir plaša un rūpīgi veidota – var iepazīties ar aizsargājamo augu, ārstniecības augu un Latvijas indīgo augu kolekcijām. Vairums koku un krūmu dendrārijā nav raksturīgi Latvijas florai, piemēram, burvjulazdas, ciedri, ceriņi, valrieksti, ginki, zīdkoki, rozes, korķakoki un ēdamās kastaņas. Dārzā ir aplūkojama bagātīga ziemciešu, liliju, dāliju, zāļveida ziemciešu un citu krāšņumaugu kolekcija. Īpašā ekspozīcijā var iepazīties ar purva augiem, kā arī dažādām sūnām un ķērpjiem. Augu mājās ir aplūkojami dažādi tropu un subtropu augi, kā arī dažādi tuksnešu augi, tajā skaitā – kaktusi.

Baltijā vienīgās Tropu tauriņu mājas iemītniekus no Dienvidamerikas, Āzijas un Āfrikas džungļiem, krāšņās augu mājas un ieraugi subtropos, tropos, tuksnešos un pustuksnešos augošās sugas, kā arī lielāko acāliju kolekciju Latvijā, plašu lakstaugu kolekciju, kurā pārstāvētas ziemcietes, lilijas, dālijas un citi krāšņumaugi, dendrāriju ar Latvijas florai neraksturīgām sugām – burvjulazdām, ciedriem, valriekstiem, ginkiem, korķakokiem, ēdamajām kastaņām un citām, ārstniecības augu kolekciju, kurā ir gan zinātniskajā medicīnā atzīti, gan tautas medicīnā lietoti augi, indīgo augu ekspozīciju, Latvijas Sarkanajā grāmatā, starptautiskajā dabas un dabas resursu aizsardzības pielikumā un 1973. gada Vašingtonas konvencijā iekļautās sugas aizsargājamo augu kolekcijās, jaunāko Botāniskā dārza kolekciju ar purvu augiem, daudzveidīgo sūnu, ķērpju un sēņu audzes!

Botāniskā dārza teritorijā iespējams apskatīt arī Volfšmita muižu, kas celta klasicisma stilā pirms 1824. gada.

 

Коntaktinformācija:
Adrese: Kandavas iela 2, Rīga, LV-1083
Тālrunis: +371 67450852
E-pasts: botaniskais.darzs@lu.lv